Tamborēta cepure.

      Tā īsti neesmu nekam ķērusies klāt. Domas klejo jau katutkur vasarā, pie tamborētām mežģīņu kleitiņām vai svārkiem. Jau sen esmu nolēmusi reiz man arī  tāda būs. Mājās krājas rokdarbu žurnāli un avīzes, datorā tiek saglabātas bildes ar idejām. Parasti, lai kautkam ķertos klāt paiet ilgs idejas auklēšanas laiks. Žeķošana ar pagaidām nolikta malā.
     Kādā vakarā atradu divas akrila dzijas ficītes un tapa mana cepure.Tā ideja par cepuri jau ar ne no zila gaisa nokrita. Jau pāris nedēļas klejoja, kā doma manā galvā.un te lūk rezultāts.

(Att.nr.50)

Par šo rakstu ar ilgi domāju, ko un kādās proporcijās. Tas bija pirmais raksts, ko tamborējot pamēģināju vienu no pirmajiem, kas bija sarežģītāks par vienkāršo. Pirmais dīvānspilvens bija zaļā un dzeltenā krāsā ar šo rakstu. Mjā,  tagad zinu, ja vēlos strīpiņas uz leju jātamborē no apakšas uz augšu.

(Att.nr.51)

Sāku ar sēšām cilpiņām. Divpadsmit īsie stabiņi pirmajā kārtā. Katrā trešajā pa 2 īsajiem stabiņiem nākamajā rindā. Un tad jau pieaudzēju katrā kārtas aplī pa 8 īsajiem stabiņiem veidojot plakanu apli.kad nu biju tikusi tik tālu, ka uz aci skatoties, tas varētu derēt (ap 128stabiņiem, raksts dalās ar 8). Pārtraucu pieaudzēšanu un tamborēju vienkārši pa apli uz leju.

(Att nr.52)

Cepure nobeigta ar vēžīša rakstu, tamborējot no kreisās uz labo pusi.